Ilze Dobele – pazīstama TV personība, skatītāju iemīļota, TV ekrānos “veselu mūžību”, raidījuma “Panorāma” diktore. Sarunā ar žurnālistu Arni Krauzi raidījumā “Laikmeta krustpunktā” sieviete neslēpj vilšanos par to, kas notiek mūsdienu sabiedrībā.
Arnis Krauze: Būt žurnālistam šajos, sociālo mediju laikos nav viegli, kad jebkurš par tevi var kaut ko “iekleksēt”, un bieži jau – bez pamata…
Ilze Dobele:
Jā, tas noteikti nav viegli. Esmu apzināti pilnībā atteikusies no savu sociālo kontu papildināšanas ar saturu. Man šķita, ka, iespējams, daloties ar to, kas man ir svarīgs, kādam var šķist tā vērts, lai par to pasmietos… Vai to izceltu pēc tam pret mani. Un nedomāju, ka man no tā būtu jābaidās tieši. Bet man šķita, ka tam biju piešķīrusi lielāku nozīmi, nekā tas ir.
Manuprāt, ja mums beidzās viena pan***ija, tad tagad ir klāt cits milzīgs vī**ss, kas ir izplatījies ļoti postoši pret tiem pašiem, kas paši to dara.
Un viņi pat neapzinās, kā tas viņus mainījis kā cilvēkus. Jo viņi uzskata, ka viņi var vērsties pret kādu naidpilni, nomelnojoši. Gan arī pret tiem, kas cenšas šīs situācijas izlīdzināt, likt savus komentārus. Un tādā veidā mēs to uzturam dzīvu, dodam iespēju tam vairoties.
Pirms 15 gadiem Rubenis bija teicis – ja jūs ļaujat ļaunumam dzīvot, ja jūs katru reizi atkārtojat to, kas jūsu dzīvē ir nepatīkams vai pret jums vērsts, jūs ļaujat šim ļaunumam dzīvot. Varbūt nevar lietot vārdu “ļaunums”, tomēr to, kas notiek pasaulē, tas nav tālu no tā.
Manuprāt, ja mēs ļaujam atkal un atkal, paši komentēt to, mēģināt apstrīdēt, mēs lejam tajās dzirnavās to ūdeni un dzirnavas tik griežas un griežas… Nedomāju, ka mēs varētu nesadzīvot ar sociālajiem medijiem vispār. Bet pārāk dominējoša stīga ir kritizēt, apšaubīt, neuzticēties, paņirgāties, protams, arī tas.
Šķir otru lapu, lai noskatītos video ar Ilzes interviju, kur viņa pārrunā daudzus interesantus jautājumus
